Prevalējoši antivielu deficīti

Antivielu deficīti ir vislielākā imūndeficītu grupa, kas izpaužas kā organisma nespēja ražot aizsargājošas antivielas pēc saskares ar patogēniem. Pie šīs slimību grupas pieder gan imūndeficīti, kas skar vairākas antivielu jeb imūnglobulīnu klases, kā vispārējs variabls imūndeficīts, ar X-hromosomu saistīta agammaglobulinēmija, gan arī selektīvi (atsevišķas antivielu klases) deficīti, piemēram, selektīvs IgA deficīts, specifisks antivielu deficīts, IgG apakšklašu deficīts. Antivielu imūndeficītu klīniskās izpausmes variē no asimptomātiskas slimības līdz smagām klīniskām formām, atkarībā no antivielu daudzuma un kvalitātes.

Antivielu veidi, to nozīme organismā

Antivielas jeb imūnglobulīni ir imūnsistēmas šūnu (plazmas šūnu) sintezētas molekulas, kas neitralizē patogēnus (baktērijas, vīrusus, toksīnus). Tās ir daļa no iegūtās imunitātes. Izšķir piecas imūnglobulīnu klases - IgA, IgG, IgM, IgD un IgE. Viena no galvenajām imūnglobulīnu funkcijām ir neitralizācija jeb antivielu spēja bloķēt mikrobu un toksīnu saistīšanos ar mērķsūnām.

IgM ir filoģenētiski vecākā imūnglobulīnu klase, kas imūnsistēmas aktivācijas gadījumā sintezējas pirmā. Tā ir liela molekula, kuras galvenā loma ir pārsvarā intravaskulāru mikroorganismu neitralizācija, jo tās iekļūšanas spējas audos ir sliktas, kā arī IgM nešķērso placentu. IgM piemīt spēja ļoti efektīvi aktivēt komplementa kaskādi, kas veicina hemotaksi, iekaisumu, opsonizāciju (komplementa proteīnu saistīšanos ar mikrobiem vai svešām daļiņām, lai veicinātu efektīvaku to sagremošanu jeb fagocitozi) un mikroorganismu bojāeju. 

IgG ir mazāka molekula, tādēļ tā vieglāk nonāk audos. Tā kā IgG šķērso placentu, mātes IgG ir nozīme jaundzimušā imūnajā aizsardzībā. Mātes IgG bērna organismā saglabājas vēl pat 4 mēnešus pēc piedzimšanas. Kopā ir četras IgG apakšklases, katrai no tām ir nedaudz citas funkcijas.  IgG1 un IgG3 apakšklases visefektīvāk aktivē komplementu un tām ir nozīme proteīnu antigēnu neitralizēšanā, bet IgG2 un IgG4 apakšklases vairāk reaģē ar polisaharīdu antigēniem. Polisaharīdu antigēni (kā Streptococcus pneumoniae, Neisseria meningitidis ārējās kapsulas, iekapsulētā Hemophilus influenzae) vieni nespēj stimulēt antivielu sintēzi bērniem zem 2 gadu vecuma, tāpēc iekapsulēto baktēriju izraisītas infekcijas bija relatīvi biežas zīdaiņiem, pirms konjugēto vakcīnu (jeb polisaharīdu-proteīnu vakcīnu) ieviešanas. Pievienotā olbaltumvielu daļa šajās vakcīnās stimulē antivielu sintēzi.  

IgA ir galvenais gļotādu imūnglobulīns, kas atrodas zarnu un bronhu sekrētos un neitralizē antigēnus, kas organismā iekļūst caur gļotādām. IgA ir arī papildus loma neitrofilo leikocītu aktivācijā. IgD netiek sekretēts, bet atrodas uz B šūnu virsmas, un tam ir nozīme nobriedušu B limfocītu aktivācijā. Arī IgE, tāpat kā citus imūnglobulīnus, sintezē plazmas šūnas, bet tie saistās pie tuklo šūnu un bazofilo leikocītu virsmas. IgE ir nozīme specifiskajā imunitātē pret parazītiem, kā arī tie var reaģēt uz alergēniem, veicinot tuklo šūnu degranulāciju un palielinot asinsvadu caurlaidību, izraisot tūsku un niezi.

Pirmskolas vecuma bērni, īpaši uzsākot bērnu dārza gaitas, mēdz bieži slimot - iesnu un klepus epizodes atkārtojas cita pēc citas, arī caurejas, paaugstināta temperatūra. Ir normāli, ja vecākiem rodas bažas, vai bērnam ir normāla imunitāte. Lielākajam vairumam bērnu šīs slimības ir pašlimitējošas. Tomēr, ja ir atkārotas pneimonijas, otīti, infekcijas norit smagi, vai grūti padodas ārstēšanai, jāatceras par primārajiem imūndeficītiem. Ārsti, lai pārliecinātos, vai ar imūnsistēmu viss ir kārtībā, veic pilnu asins ainu un nosaka imūnglobulīnu A, G, M līmeņus, tā sperot pirmos vajadzīgos soļus imūndeficītu, tai skaitā arī humorālo, diagnostikā (skat. 1. attēlu).

 1. attēls. Antivielu deficītu diagnostikas algoritms

 Pēc: Bousfiha AA, Jeddane L, Ailal F, et al. A phenotypic approach for IUIS PID classification and diagnosis: guidelines for clinicians at the bedside. J Clin Immunol. 2013 Aug;33(6):1078-87. 

Pētījumos pierādīts, ka IgA līmenis ir zems neonatālā periodā, bet tad pakāpeniski pieaug, līdz sasniedz pieaugušo līmeni 18 gadu vecumā. Seruma IgG līmenis ir augsts neonatalā periodā, mazinās līdz 6 mēnešu vecumam un tad pakāpeniski palielinās bērnam pieaugot. IgM līmenis viszemākais ir neonatalā periodā, bet maksimālais līmenis tiek sasniegts 16 - 18 gadu vecumā.  Tāpēc, izvērtējot imūnglobulīnu līmeņus, laboratorijas ārsti vērtē bērna vecumam atbilsotšās normas. Par normālu imūnglobulīnu līmeni uzskata rādītājus, kas iekļaujas divu standartdeviāciju robežās no vecumam atbilstošajiem rādītājiem. Biežākā vērojamā novirze no normas būs samazināts IgA līmenis.

Agammaglobulinēmija ar B-šūnu deficītu (ar X hromosomu saistīta agammaglobulinēmija vai Brūtona slimība)

Agammaglobulinēmija ar B-šūnu deficītu (angl. X-linked Agammaglobulinemia Brutona – XLA un Autosomal Recessive Agammaglobulinemia) apvieno antivielu produkcijas iedzimtu defektu grupu, kurai raksturīga visu seruma imunoglobulīnu klašu koncentrācijas un B-šūnu skaita izteiktu samazināšanās.

Pārmantojamības tips un imūnpatoģenēze

Ar agammaglobulinēmiju, saistītu ar X-hromosomu (XLA) jeb Brūtona slimību, parasti slimo tikai zēni, ģenealoģiskajā anamnēzē – slimo brālēni, tēvoči un brāļa dēli pa mātes līniju. 10% - 15% gadījumu Brūtona slimība ir sporādiska. Ar autosomāli recesīvo agammaglobulinēmiju (angl. Autosomal Recessive Agammaglobulinemia- ARA) slimo gan zēni, gan meitenes.

Pacientiem ar XLA nav spējas producēt imūnglobulīnus Btk (angl. Bruton’s tyrosine kinase) gēna, kas lokalizēts X-hromosomā, mutācijas dēļ. Tādēļ izveidojas humorālās imunitātes deficīts, kuru izraisījis B-limfocītu diferenciācijas bloks kaula smadzenēs. Pacientiem ar ARA sešu dažādu gēnu defekts izraisa B-limfocītu diferenciācijas bloku stadijā no pro-B-šūnām uz pre-B-šūnām. Visi šie gēni kodē pre-B-šūnu receptora molekulas. 

Klīniskās izpausmes

Ar X-hromosomu saistīta agammaglobulinēmija un autosomāli recesīvā agammaglobulinēmija izpaužas vienādi. Neatkarīgi no pārmantojamības mehānisma visi antivielu produkcijas defekti rada paaugstinātu jutību pret infekcijām, kuras izraisa inkapsulētas baktērijas. Jaundzimušie līdz 9-12 mēnešu vecumam ir pasīvi pasargāti ar mātes imūnglobulīniem. Ja ārstam un vecākiem ģimenes anamnēze nav zināma, tad diagnoze kļūst acīmredzama līdz 3 gadu vecumam. Slimība var manifestēties pēc orālas pret-poliomielīta vakcinācijas (ar atenuētu dzīvu vīrusu vakcīnu) ar tipisku poliomielīta simptomātikas rašanos līdz pat paralīzēm.

Agammaglobulinēmijas sākotnējās izpausmes var būt kā sepse, meningīts, piodermija, osteomielīts un artrīts. Slimības sākumā var parādīties transitīva neitropēnija, kura ātri pāriet pēc aizstājterapijas ar imunoglobulīniem. Elpošanas ceļu rekurento infekciju dēļ rodas bronhektāzes, atelektāzes un/vai plaušu emfizēma, kas savukārt izraisa progresējošu elpošanas nepietiekamību. Hronisku bronhopulmonālu procesu gadījumā, bērniem augot, pakāpeniski veidojas t. s. “bungvālīšu” piksti un deformējas krūškurvis.

Diagnostika

  • Ģenealoģiskā anamnēze: līdzīgu slimību gadījumi dzimtas vīriešiem pa mātes līniju XLA gadījumā, laulība tuvu radinieku starpā autosomāli recesīvās agammaglobulinēmijas gadījumā;
  • Vakcināciju anamnēzē: atbildes reakcija uz poliomielīta vakcīnu; 
  • Infekciju anamnēze: biežas manifestējošas infekcijas slimības – 4 un vairāk reizes gadā;
  • Fizikālā apskate: neparasti mazas, gludas mandeles, mazi limfmezgli, liesa  nav palielināta; limfmezgli, aknas un liesa nereaģē uz iekaisīgu procesu – tā ir svarīga diagnostiska pazīme;
  • Radioloģiskā izmeklēšana:  rentgens/ datortomogrāfija;
  • Pilna asins aina: perifērajās asinīs ir normāls limfocītu skaits, leikocītu skaits normāls vai  pazemināts; bieži atklāj normo- vai hipohromu anēmiju, neitropēniju;
  • Imunoloģiskie izmeklējumi: “zelta standarts” imunoglobulīnu līmenis– diagnozes pamats: IgM un IgA līmenis serumā nav nosakāms, IgG  koncentrācija var būt ne vairāk kā 2 g/l; limfocītu subpopulācijas: T-limfocītu daudzums ir normāls, cirkulējošo B-limfocītu CD19+ daudzums perifērajās asinīs mazāk nekā 2%;
  • Asins seroloģiskie izmeklējumi: antivielu titrs pret attiecīgas asins grupas antigēniem un pret vakcīnu antigēniem  nav nosakāms vai ir izteikti zems.

Ārstēšana

Aizstājterapija ar imunoglobulīniem (intravenozi vai subkutāni). Infekciju kupēšana, komplikāciju ārstēšana. Šiem bērniem ir kontraindicētas dzīvo vīrusu vakcīnas.                                                                      

Prognoze

Laikus nosakot diagnozi un adekvātu aizstājterapiju, prognoze ir laba. Pacientiem ar XLA visbiežāk sastopamā komplikācija ir elpošanas funkcijas mazspēja, kas 38% gadījumu beidzas letāli. 

Izplatība 1: 100 000 - 1: 500 000 iedzīvotāju.

Vispārējs variabls imūndeficīts (jeb parasts mainīgs imūndeficīts)

Vispārējs variabls imūndeficīts (VVID) ir visbiežāk sastopamais imūndeficīts (60%). VVID pieder slimību grupai, kur konstatē hipogammaglobulinēmiju ar normālu vai samazinātu B limfocītu skaitu. Parasti VVID diagnosticē, pamatojoties uz imūnglobulīnu G, A un M būtisku pazemināšanos (protams, atkārtotās analīzēs un izslēdzot citu hipogammaglobulinēmiju cēloņus) un traucētu spēju producēt specifiskas antivielas pēc vakcinācijas vai pēc pārslimotām infekcijām, vecumā - virs 4 gadiem.

Pārmantojamības tips un imūnpatoģenēze

Slimo kā zēni, tā meitenes. 10-15 % VVID gadījumu ir aprakstīti šādu hromosomu defekti: ICOS (2q33 hromosomā), TACI (17p11.2), BAFF-R ( 22q13.1-3.3 hromosomā). 90% gadījumu ģenētiskie defekti vēl nav aprakstīti.

Klīniskās izpausmes

VVID ir divi manifestācijas pīķi: pirmais – bērnībā (starp 5 un 10 gadu vecumu), otrais – pieaugušo vecumā (starp 20 un 30 gadu vecumu), var manifestēties arī pēc 40 gadu vecuma. Visbiežākās klīniskās izpausmes ir respitratorā trakta infekcijas (otīti, sinusīti, bronhīti, recidivējošas pneimonijas), gastrointestinālā trakta bojājumi, autoimūnas slimības (reimatoīdais artrīts, hemolītiskā anēmija, idiopātiska trombocitopēnijas purpura, perniciozā anēmija, autoimūni neiroloģiski traucējumi, autoimūnas endokrinopātijas). VVID pacientiem ir augsts   limfoproliferatīvo un citu ļaundabīgo slimību attistības risks.

Diagnostika

  • Ģenealoģiskajā anamnēzē jāpievērš uzmanība VVID vai selektīvā IgA deficīta esamībai asinsradinieku vidū, kaut gan – bieži VVID ir sporādiska slimība;
  • ESID (Eiropas imūndeficītu apvienība) kritēriji vispārējā variablā imūndeficīta diagnostikai.
Vismaz viens no sekojošajiem:
  • paaugstināta uzņēmība pret infekcijām
  • autoimūnas izpausmes
  • granulomatoza slimība
  • neizskaidrota poliklonāla limfoproliferācija
  • ģimenes loceklis ar antivielu deficītu 
UN 
  • ievērojami samazināts IgG un IgA līmenis, ar vai bez pazemināta IgM līmeņa (mērot vismaz 2 x)
UN 

vismaz viens no sekojošajiem:

  • samazināta antivielu atbilde uz vakcināciju (un/vai neesoši izohemaglutinīni)
  • Pazemināts pārslēgto B atmiņas šūnu skaits
UN
Sekundāri hipogammaglobulinēmijas iemesli ir izslēgti (infekcija, olbaltumvielu zudums, malignitāte)
UN
Diagnoze ir noteikta pēc 4. dzīves gada (simptomi var izpausties agrāk)
UN
Nav pierādījumu, kas liecinātu par T-šūnu deficītu, ko definē 2 no sekojošajiem:

  • CD4 skaits/mikrolitrā: 2-6 g.v.<300, 6-12 g.v.<250, >12 g.v. <200
  • Procentuālais naivo CD4 skaits: 2-6 g.v.<25%, 6-16 g.v<20%, >16 g.v.<10%
  • Nenotiek T šūnu proliferācija

Ārstēšana

Aizstājterapija ar imūnglobulīniem (intravenozi vai subkutāni). Infekciju kupēšana. Komplikāciju ārstēšana.

Prognoze

Atkarīga no diagnozes savlaicīgas noteikšanas un saslimšanas smaguma.

Izplatība  1: 10 000 - 1: 100 000 iedzīvotāju.

Hiper-IgM sindroms

Retu saslimšanu grupa, kurām raksturīgas atkātotas infekcijas, ja IgM līmenis ir normāls vai paaugstināts, bet IgG, IgA un IgE  līmenis ir izteikti pazemināts.

Pārmantojamības tips un imūnpatoģenēze

Ir aprakstīti daži galvenie ģenētiskie defekti: ar X-hromosomu saistītais hiper-IgM sindroms (angl. X-linked Hyper IgM Syndrome, XHIGM), kad uz T-limfocītiem ir CD-40 liganda  formēšanas kodējošā gēna (Xq24-27) defekts; autosomāli recesīvais hiper-IgM sindroms, kas saistīts ar aktivējošās citidina dezamināzes deficītu (12q13 hromosoma); autosomāli recesīvais hiper-IgM sindroms, kas saistīts ar CD40 kodējošā gēna defektu; autosomāli recesīvais hiper-IgM sindroms, kas saistīts ar uracil-N-glikozilāzes deficītu.

Mijiedarbība starp CD40L (CD154), kurš ekspresējas uz CD4+ aktivētu T-limfocītu virsmas, un CD40, kurš ekspresējas uz B-limfocītiem, monocītiem, dendritīskām šūnām, ir nepieciešama imunoglobulīnu klašu pārslēgšanai. CD40L defektīva ekspresija bremzē sekundāras imūnatbildes formēšanu uz T-atkarīgiem antigēniem, kas izraisa slimniekiem paaugstinātu jutību pret infekcijām. 

Klīniskās izpausmes

Respiratorā trakta atkārtotas infekcijas (sinusīti, bronhīti, pneimonijas). Pacientiem ir paaugstināts jutīgums pret oportūnistiskām infekcijām (izveidojas pneimocistiska pneimonija vai kriptosporīdijas izraisīti enterīti). Pacientiem ir nosliece uz autoimūnām slimībām (hemolītiskā anēmija, trombocitopēnijas purpura, autoimūna neitropēnija). Dažiem pacientiem ir limfoadenopātija, bet histologiski limfmezglos nav attīstīti vai pat nemaz nav germinatīvo centru.

Diagnostika

  • Recidivējošas infekcijas anamnēzē;
  • Imunoloģiskie izmeklējumi: nav nosakāms vai ir pazemināts IgA (<0.05g/l) un IgG (<2g/l) līmenis, bet IgM līmenis ir normāls vai paaugstināts; pārslēgto atmiņas B-šūnu  IgD-CD27+ skaita samazināšanās; CD40L ekspresijas traucējumi uz T-limfocītiem pēc stimulācijas in vitro vai CD 40 ekspresijas traucējumi uz B-limfocītiem;
  • Molekulāri-ģenētiskie izmeklējumi (pilnīgai diagnozes apstiprināšanai).

Ārstēšana

Aizstājterapija ar intravenozu vai subkutānu imūnglobulīna ievadīšanu. Infekciju kupēšana. Komplikāciju ārstēšana, neitropēnijas gadījumā – ar koloniju stimulējošiem faktoriem.

Prognoze

Mirstība līdz 35 gadu vecumam vairāk nekā 55% gadījumu (galvenokārt intersticiālas pneimonijas un aknu bojājumu dēļ).

Izplatība 1: 500 000 iedzīvotāju.

IgG subklašu deficīts

Vienas vai vairāku IgG (IgG1, IgG2, IgG3 un IgG4) subklašu deficīts.

Pārmantojamības tips un imūnpatoģenēze

Ir aprakstīti daži autosomāli recesīvā defekta (14q32.33) gadījumi.

Klases G imunoglobulīns iedalās četrās subklasēs  IgG1 (65%), IgG2 (20%), IgG3 (10%), IgG4 (5%). Šīs subklases formējas neatkarīgi viena no otras. Noteiktu IgG subklašu daļējs trūkums vai pilnīga neesamība veidojas, ja IgG un IgM līmenis asinīs ir normāls. Turklāt IgA deficīts nereti asociējas ar IgG2 un IgG4 deficītu.

Klīniskās izpausmes

Atkārtotas infekcijas ar iekapsulētam baktērijam vai vīrusiem. Arī var būt asimptomātiski gadījumi (bez klīniskām izpausmēm).

Diagnostika

  • Atkārtotas infekcijas anamnēzē;
  • Imunoloģiskie izmeklējumi: imunoglobulīnu subklašu līmeņa noteikšana (samazinātas viena vai vairākas IgG apakšklases, bet kopējais IgG ir normāls, un bieži samazināts IgA līmenis; diagnozes noteikšanai imunoglobulīnu subklašu rādītājiem jābūt pazeminātiem vairāk kā par 2SD);
  • Asins seroloģiskie izmeklējumi: pēcvakcinācijas specifisko antivielu līmeņa pazemināšanas.

Ārstēšana

Aizstājterapija ar intravenozu vai subkutānu imūnglobulīna ievadīšanu (pēc vajadzības). Infekciju kupēšana.

Prognoze Laba. Taču turpmāk ir iespējama VVID veidošanās.

Izplatība Nav precīzi zināma.

Selektīvs IgA deficīts

Imūnglobulīna A (IgA) izteikta pazemināšanās.

Pārmantojamības tips un imūnpatoģenēze

Bieži nav atrastas gēnu patoģēnās variācijas, tomēr ir sastopama autosomāli dominanta un autosomāli recesīva ģimeniska pārmantojamība.

Viens no galvenajiem selektīvā IgA deficīta rašanās cēloņiem ir B-limfocītu diferenciācijas nomākums IgA ražojošās šūnās, iespējams, T-palīgšūnu (angl. helper) funkcionālas nepilnvērtības dēļ, kas izraisa IgA sintēzes traucējumus. Diezgan bieži IgA deficīts asociējas ar citu patoloģiju un var būt VVID veidošanās priekšvēstnesis. 

Klīniskās izpausmes

Sekretorā IgA selektīvā nepietiekamība var būt cēlonis IgA neesamībai sekrētos un tam ir raksturīgas pavadošas gļotādu infekcijas (rinīti, bronhīti, hroniskas diarejas). Lielākai daļai IgA deficīta gadījumu nav nekādu klīnisku izpausmju, pārējos gadījumos – biežāk sastopamas augšējo elpošanas ceļu rekurentas infekcijas vai alerģiskās slimības. IgA deficītu bieži novēro pacientiem ar celiakiju, nespecifisko čūlaino kolītu, Krona slimību.

Diagnostika

  • Imunoloģiskie izmeklējumi: IgA līmenis asins serumā nav nosakams vai arī tas ir izteikti zems (<0.05g/l), savukārt IgM un IgG līmenis asinīs ir normāls. Jāņem vērā pacienta vecums: bieži bērniem līdz 6 mēnešu vecumam ir novērojama fizioloģiska IgA līmeņa pazemināšanās;
  • Limfocītu subpopulācijas sastāvs prakstiski vienmēr ir normas robežās.

Ārstēšana

Selektīvā IgA deficīta gadījumā netiek izmantota imūnglobulīnu aizstājterapija. Tas saistīts ar iespējamu anti-IgA antivielu veidošanos pacientiem ar selektīvo IgA deficītu. Ja nav nekādu klīnisku izpausmju, speciāla ārstēšana nav nepieciešama. Citos gadījumos – pavadošo patoloģiju simptomātiska ārstēšana.

Prognoze Laba.

Izplatība Sindroms sastopams visai bieži – 1 : 500 iedzīvotāju. Daudziem cilvēkiem tā ir nejauša atradne.

Jaundzimušo tranzitīvā hipogammaglobulinēmija (jeb pārejoša bērnu hipogammaglobulinēmija)

Hipogammaglobulinēmija, kura ir novērojama pirmajos dzīves gados (1-3 gadu vecumā) IgG līmeņa pazemināšanas dēļ.

Pārmantojamības tips pagaidam nav aprakstīts.

Imūnpatoģenēze

Bērnam piedzimstot, praktiski visas IgG antivielas bērna organismā ir saņemtas no mātes caur placentu grūtniecības laikā. Tūlīt pēc piedzimšanas bērnam IgG līmenis ir paaugstināts (tas var būt pat augstāks nekā mātei), turklāt IgM un IgA daudzums ir ievērojami pazemināts. 5 - 6 mēnešu vecumā IgG līmenis pazeminās. Jaundzimušo transitīvas hipogammaglobulinēmijas gadījumā var aizkavēties savu imunoglobulīnu izstrāde un kļūt fizioloģiski normāla tikai 1,5 -2 gadu vecumā, ir pat minēts, ka tikai 4 - 6 gadu vecumā. 

Klīniskās izpausmes

Atkātotas bakteriālas infekcijas (sinusīti, bronhīti, pneimonijas).

Diagnostika

  • Imunoloģiskie izmeklējumi: 1 - 3 gadu veciem bērniem ir pazemināts IgG līmenis <5g/l; IgA <0,05g/l; IgM<0,1g/l; B- un T-šūnu skaits ir normāls, pēcvakcinācijas specifisko antivielu titrs ir arī normāls. Vēlāk cirkulējošo imūnglobulīnu līmenis normalizējas. Jāņem vērā, ka šādā aizsēgā var slepties daudz smagākas primāro imūndeficītu formas.

Ārstēšana

Simptomātiska terapija (infekciju kupēšana). Imūglobulīnu aizstājterapija parasti nav nepieciešama, izņemot gadījumus, kad antibakteriālai terapijai nav gaidītā efekta un infekcijas dēļ ir apdraudēta pacienta dzīvība. 

Prognoze

Ārstējot infekciju komplikācijas, prognoze ir laba. Imunitātes rādītāji normalizējas jau agrīnā vecumā.

Izplatība 1 : 100 000 – 10 : 100 000 iedzīvotāju.

Jauni Prevalējoši antivielu deficīti

Pēc 2019. gada Primāro imūndeficītu klasifikācijas (ESID) šobrīd ir atklātas vēl deviņu gēnu patoģēnās variācijas: AR PIK3CD; AR TCF3; SLC39A7; TOP2B; ARHGEF1; SH3KBP1; SEC61A1; AR LOF RAC2; AD AICD. Tomēr šie imūndeficīti ir sastopami daudz retāk un tos var diagnosticēt tikai izmeklējot pacientus ģenētiski, kas šobrīd ir iespējams arī Latvijā (Bērnu klīniskas universitātes slimnīcā, Genētikas mājā), pielietojot Nākamās paaudzes sekvenēšanas tehnoloģiju (angl. NGS; next generation sequencing). Turpinās arī jaunu gēnu meklēšana, jo fenotipiski primārie antivielu deficīti ir ļoti dažādi un bieži grūti diagnosticējami.


Tatjana Prokofjeva pediatrs, imunologs, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca
Zane Lucāne ģimenes ārsts, Rīgas Stradiņa universitātes Imunoloģijas specialitātes rezidents
Ieva Nokalna pediatrs, imunologs, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca
Lota Ozola pediatrs, pneimonologs, imunologs, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca
Adīne Kaņepa internists, alergologs, Rīgas Stradiņa universitātes Imunoloģijas specialitātes rezidents
Evelīna Možeitoviča Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes students
Baiba Šlisere laboratorijas ārsts, P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca
Inga Nartiša laboratorijas ģenētiķis, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, Rīgas Stradiņa universitāte
Nataļja Kurjāne internists, imunologs, P.Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Rīgas Stradiņa universitāte

Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekts Nr. lzp-2020/1-0069